dzīve smuka un traka

Top jaunais projekts! Un šis ir attēls gandrīz no notikumu vietas!

Pavasaris nāk un nāk arī jaunā radošā raža.

Jau kopš dažām dienām cīnos ar slimumu un klepu, kas mani piemeklējies pēc vairāk kā gada pauzes (!). Bet tas nekas. Mazliet vairāk miera un grāmatu.

Protams, no radošā darba atteikties neiespējami - kaut kā taču sevi jātur pie dzīvības.

Citādi Rīgā joprojām ir ziema.

Visu nedēļu mazliet jūtos kā romāna varone. Pirms nedēļas slīdēju pa Čaka ielu centra virzienā un domāju par to, ka visas mājas mazliet izskatās tā, kā no kartona, kā būtu pavisam izdomātas. Gaisma bija krēslaina, sniega daudz un man mugurā garš mētelis, kas jau mazliet liek justies kā no aizlaikiem.
Tā nogrimusi savās domās steidzos nokļūt Pārdaugavā. Cauri tunelim, kur BUMS! - manu ceļu šķērso viņa - draudzene pasaules pilsone, kura šodien patstāvīgi Londonā dzīvo! Tavu brīnumu - uz dažām dienām Rīgā, un mēs saskrienamies kaut kur tunelī... Mans neizsakāmais prieks!
Tādas tikšanās ir dzīvošanas vērtas. Uz pļāpu pusstundu satiku viņu tieši pirms aizbraukšanas. Lielisks pusdienlaiks starp mācībām.

Ik pa brīdim manī piedzimst sajūta, ka viss notiek mazliet skaistāk un burvīgāk.

Un cilvēki man apkār ir pavisam ļoti lieliski.

cilvēki spoguļos

Pēdējos mēnešu daudz domāju par spoguļiem.

Te, nu, man kosmoss atsūtīja vēl vienu pavedienu!

"Kad es biju maza meitene, varēju stundām ilgi sēdēt pie spoguļa. Nezinu, no kurienes radusies man bija šī nepārvarama tieksme sēdēt spoguļa priekšā un pētīt visu, kas man atradās apkārt – dzīvojamo istabu - krēslus, vectēva ozolkoka galdu, plašu atskaņotāju, mammu, kas vicināja putekļu lupatu ap tēva vijoli, it visu, kas parādījās ovālajā plaknē.

Tagad, par to domājot, šķiet, ka tā bija vēlme attālināties no dienas un laika, ieniršana laikā sastingušā, bet kustīgā pasaulē. Tur darbojās citas likumības. Mani noteikumi. Un pareģojumi vienmēr piepildījās. Šķita, ka dzīves tur ir vairāk, un bija arī. Es ieniru savā ideālajā pasaulē. Tur bija tās lietas un cilvēki, kuri man nekad nav bijuši, kuri nav mani apskāvuši, spēlējuši man vijoli.*
Man joprojām patīk aplūkot cilvēku atspulgus labāk kā viņus pašus. Spogulī nekad nevar piekļūt pārāk tuvu. Tā rodas vairāk apbrīnas."

/Fragments no F.M. Ardokas esejas "Atspulgi" (aptuvens tulkojums no angļu val.)/

* Šodien uzzināju, ka Filisas māte jau viņas bērnībā aizbēga uz Ēģipti, bet par tēvu vispār nekas nav zināms. Šī informāciju tekstam piešķir papildus dimensiju.

/Foto: Inese Upeniece/

p.s. ja fotogrāfētu tikai cilvēku spoguļattēlus, tad viņi sev patiktu labāk - jo pieraduši sevi redzēt spoguļattēlā!

lokālais gada pārskats un nākamā plānošana.

šodien nodomāju, ka varbūt šī vietne jāklapē ciet, jo sen neko īpaši nav gribējies teikt.

bet tad es atkal novērtēju tās esamību, kad mēģināju restaurēt savu dzīvi pirms gada, t.i., mēģināju aptvert vai pēdējā laika īpašais jūtīgums ir saistīts ar laika ciklisko dabu vai kādiem notikumiem. tad, nu, es papētīju, ko rakstīju pirms gada - un ļoti nopriecājos, jo palīdzēja atcerēties notikumus, ko citādi biju absolūti piemirsusi.

cik nočieptu karošu ir tev?

(http://www.designcrushblog.com/2010/11/02/lacquered-utensils/)

no sava kancelejas lietu groziņa, kas apdzīvo tuvāko datora vidi, izvilku 7 karotes, kas laika gaidā, sākot apm. no 2006. gada, labprātīgā vai mazāk labprātīgā veidā ir sākušas dzīvi kopā ar mani. vairākas ir aizgājušas savu ceļu. pavisam konkrētu gadījumu atceros "restorānā" "Lido", kur darbiniece nočiepa manu nočiepto karoti!

laika pārmaiņas laikam iezīmē fakts, ka karotes vairs nedzīvo manā somā, bet gan groziņā kopā ar zīmuļiem, pildspalvām, līmi, šķērēm, otām, matu kociņiem un citiem mazākiem objektiem, kas paslēpušies neredzamajā groziņa daļā.
jāatzīst, ka, lai arī cik dīvaini tas neliktos, daļa no tām joprojām tiek liktas lietā, kad, piemēram, jāapmaisa alus kausā sagatavotā ingvertēja (laikam arī šī ir vecuma pazīme).

remontu šausmas

ja viss ģeniālais ir vienkāršs, tad kāpēc tieši vienkāršās lietas ir tik grūti iegūt (par adekvātu cenu)?

šoreiz es domāju tieši tik pragmatiskas lietas kā baltas, matētas flīzes; vienkāršu, baltu virtuves skapīti utml. vienkāršāk ir dabūt ar pulti vadāmu virtuves apgaismojumu, kas pieskaņojas mūzikai un iluminē dažnedažādās varavīksnes krāsās, kā absolūti minimālistisku skapīti.
un cilvēki pastāvīgi ir izbrīnīti (lai neteiktu neizpratnē), kad atsakos no leopardraksta furnitūras paneļiem un dziedošām strūklakām izlietnes vietā (šeit iespējams mazliet pārpīlēju). nemaz nerunājot par tādu neapdomību no manas puses, kā (pēc iespējas) atteikšanos no skapju skapīšiem katrā iespējamajā un neiespējamajā vietā. - jā, es ceru, ka man būs tieši tik daudz/maz mantu, lai tās satilptu 3 skapīšos un varbūt dažos plauktos un ne vairāk.

īpatnēji, ka visvisādus skapīšus brīnumdarītājus un tapetes ar jūras zirdziņiem iespējams iegādāties par salīdzinoši zemāku cenu, bet par absolūti vienkāršu izstādājumu jāmaksā kaudze naudas. (šeit droši vien atklājas mans robs praktiski/ekonomiskajās zināšanās). visticamāk "VIŅI" zina, ka esmu modes tendenču upuris un vēlos savā dzīves vietā absolūti vienkāršo, tāpēc esmu gatava maksāt vairāk...

lai nu kā tur būtu, varbūt notiks brīnums un es varēšu rīkot "sālsmaize vol.2" apvienojumā ar "nē-"Jaunajam"gadam" pasākumu vēl šogad! ja vien man veiksies cīņā ar mājas labiekārtošanas džungļiem.

un vēl... kāpēc visi onkoļi un tantes iedomājas, ka man vajadzētu visam būt skaidram par kanalizācijas un ventilācijas sistēmām vai to, kādā jaudā jāizvēlas tvaiku nosūcējs, vai kur jāatrodas gāzes pievadam un, kā tas tiks pievienots pie plīts... vai tad viņi nezina, ka blondīnēm neko nevar pārmest, jo iespējams viņu dzīvēs tādi jautājumi neeksistē!? tas manā prātā pieder pie sadaļas: mistiskie procesi, kas notiek bez manas iejaukšanās. kam par analoģiju manā dzīvoklī kalpo skapītis, kas ikdienā tiek dēvēts par "visādas nesaprotamas lietas". tur atradīsiet respiratoru, naglas, vadu galus, leņķīšus un vēl visādus štruntiņus, kurus es vislabprātāk redzu vīriešu ne savās rokās.

"Mainies uz augšu" (2010)
Autori: A. Vārpa, E. Tīkmane
(šī fotogrāfija tapa kaut kad ziemā pēc sesijas, gatavojot grafikas mājas darbu. tā reflektē par 3. sabiedrības slāņa iespējām "lielajā dzīvē", par Raini un... nē, labāk jautājiet Artai!)