cilvēki spoguļos

Pēdējos mēnešu daudz domāju par spoguļiem.

Te, nu, man kosmoss atsūtīja vēl vienu pavedienu!

"Kad es biju maza meitene, varēju stundām ilgi sēdēt pie spoguļa. Nezinu, no kurienes radusies man bija šī nepārvarama tieksme sēdēt spoguļa priekšā un pētīt visu, kas man atradās apkārt – dzīvojamo istabu - krēslus, vectēva ozolkoka galdu, plašu atskaņotāju, mammu, kas vicināja putekļu lupatu ap tēva vijoli, it visu, kas parādījās ovālajā plaknē.

Tagad, par to domājot, šķiet, ka tā bija vēlme attālināties no dienas un laika, ieniršana laikā sastingušā, bet kustīgā pasaulē. Tur darbojās citas likumības. Mani noteikumi. Un pareģojumi vienmēr piepildījās. Šķita, ka dzīves tur ir vairāk, un bija arī. Es ieniru savā ideālajā pasaulē. Tur bija tās lietas un cilvēki, kuri man nekad nav bijuši, kuri nav mani apskāvuši, spēlējuši man vijoli.*
Man joprojām patīk aplūkot cilvēku atspulgus labāk kā viņus pašus. Spogulī nekad nevar piekļūt pārāk tuvu. Tā rodas vairāk apbrīnas."

/Fragments no F.M. Ardokas esejas "Atspulgi" (aptuvens tulkojums no angļu val.)/

* Šodien uzzināju, ka Filisas māte jau viņas bērnībā aizbēga uz Ēģipti, bet par tēvu vispār nekas nav zināms. Šī informāciju tekstam piešķir papildus dimensiju.

/Foto: Inese Upeniece/

p.s. ja fotogrāfētu tikai cilvēku spoguļattēlus, tad viņi sev patiktu labāk - jo pieraduši sevi redzēt spoguļattēlā!