pateicoties jauniem cilvēkiem un situācijām, esmu atklājusi sevī jaunu "talantu". es, šķiet, varētu pieteikt savu kandidatūru ordenim "par neartikulētas, safabricētas drāmas taisīšanu jebkur & jebkad".
un diviem ordeņiem vajadzētu pieteikt tos, kas to visu pacieš! nudien!

ar vecuma viedumu es tiktiešām vēl nesirgstu, to jūs man nepiešūsiet!

tikmēr joprojām ir lieliski ceļot.
ja kāds man atbildētu, kāpēc mums visiem ir tieši tāda mīmika sejās, es varētu viņu sabučot.

(man ir aizdomas, ka tam IR saistība ar pieveiktajiem margaritas un mojito akvārījiem(!) un mēģinājumiem runāt ar britu akcentu, par paraugu ņemot Londonas metro pieturu nosaukumus, tomēr tiešo kontekstu nespēju atsaukt atmiņā)

mēs visi joprojām izskatāmies pēc bērniņiem. vismaz vēl kādu laiku nevajadzēs iekārtot krājkontu plastiskajām-vecuma maskējošajām/jaunību imitējošajām operācijām.

p.s. te mans pirmais un neveiklais mēģinājums publicistikā.