Es zināju, ka ķermenim ir sava atmiņa, tomēr nezināju, ka tā var darboties arī ilgtermiņā. Dažādi šodienas uzdevumi, kas bija jau darīti citviet, manī izsauca atmiņas, kurām, man šķita, esmu tikusi pāri, pārdzīvojusi, bet laikam jau tomēr neesmu. Ko ar to iesākt? Man nav ne jausmas.
Fiziskais nogurums nomāc prātu un neļauj pievērsties intelektuāli snobiskajai literatūrai, kur kāds labs strēķītis artīkļu iekavēts. Jocīgi, kā laikiem mijas populāras un nepopulāras idejas un tām līdzi sabiedrības kārtas, kas laiku laikiem te paceļas viļņa galā, te nolaižas nogrimst līzdz pašam seklumam. Smieklīgi tas, kā cilvēki mēdz satraukties par to, kura neizlasītā vai izlasītā grāmata šķir tevi no intelektuāļu pulciņa, bet kura pieskaita mainstrīma un komercijas upurim. Who the hell cares?
Brīnišķīgs vakara atrisinājums ar modernās dejas iestudējumiem pa tv. Mums mājās beidzot atkal redzams mezzo! Tagad atkal varēšu virpuļot pa māju klasiskās mūzikas pavadījumu brīvbrīžos, kad būs apnicis študierēt kādu rustikalizētu būvķermeni vai sazin vēl ko...
Starpcitu man ļoti patīk klavesīnu skaņas.
Šodienas vakara secinājums - vīrieši ir labāki dejotāji (protams runa par dejotājiem-dejotājiem). Pie velna, viņi ir labaki gandrīz visur, ja vien spējīgi mazliet pārkāp savam slinkumam.. Un daži no viņiem ir vienkārši apbrīnojami.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru