cielaviņas fenomens

Lai veiktu kārtējo pasīvo atjauninājumu par manu draugu un radu dzīvēm, apskatīju draugiem.lv galerijas. Kādā galerijā, kurā tika projecēts dzimšanas dienas atskats, ievēroju, ka svētku tortes gods ticis nevienai citai, kā "Cielaviņai". Tas man lika atcerēties tās neskaitāmās reizes, kad svētku galdā gan pašu, gan draugu un radu tika celta šī brīnumjaukā torte (un jāatzīst, ka katru reizi es šo faktu esmu uzņēmusi ar ļoti lielu sajūsmu). Tas man lika aizdomāties par sekojošo...

Vajadzētu veik nopietnāku uz dziļāku pētījumu par tortes "cielaviņas" nozīmi latviešu ikdienā un svētkos. izvirzītā hipotēze vienkāršoti varētu būt kaut kas līdzīgs šim:"torte "cielaviņa" ir latviešu svētku un kulinārijas kultūras nozīmīgs elements". Pētījuma tituls varētu būt "Tortes "Cielaviņas" fenomens latviešu kultūrā". Protams, ja izvirzītā hipotēze dažādiem pētījuma veidiem tiktu pierādīta, tad varētu domāt par tās iekļaušanu kultūras mantojuma sarakstā.

Lūk apraksts: “Staburadzes” ražotā torte “Cielaviņa”: “Olbaltuma un riekstu bezē torte ar kakao krēmu un šokolādes un rieksu glazūru, dekorēta ar kakao krēmu.”

Domāju, ka vidusmēra latvietiem ir diezgan skaidrs, ka "Cielaviņa" ir un paliek visu toršu torte un svētku karaliene. Un lai gan, protams, var konkurēt ar lauku omes sviesta krēma tortēm, medus kūkām vai slaido līniju ieturētajām tik mīļajām jogurta-augļu tortēm, nekas nesagādā tik lielu prieku kā "Cielaviņā" (protams, riekstu un bezē nemīļotāji šeit varētu oponēt)! Interesanti varētu būt papētīt, kā dzīves vietas lokācija ietekmē "Cielaviņas" patērēšanas apjomus.