es varētu pieteikties darbā par profesionālu raudātāju.
no rīta pamodos un nodomāju: "nē! šodien nav raudamā diena!"
acīs asaras saskrēja jau pa ceļam uz krematoriju.

diemžēl tieši pirms pāris dienām rl biju izlasījusi komentāru par to, ka bēru runātājiem ir standarta teksts, kur atliekt tikai salikt pareizos vardus un ciparus.. nu tad nu man visu laiku bija jādusmojas uz runātājtanti par pārspīlētajām intonācijām un pat kustībām, parēli, protams, visus gandrīz noslīcinot savās asarās, un šķiet, ka liku dažam labam ar' sākt līdzi raudāt.

mana o-omīte bija baigā sieviete.
un par manu ģimeni varētu uzņemt traģikomēdiju.