trešdiena, 2009. gada 13. maijs

"atvērts logs, svaigs gaiss iekšā plūst,
bez drēbēm un domām tu sēdi gultā un gaidi.
ko gaidi tu? viss ir tevī, viss esi tu!
nav nekā tāda, ko tu sevī neatrastu.
...
tu stāvi pie loga un gaidi.
ko gaidi tu? viss ir tevī viss esi tu!
...
loga vairs nav. tu stāvi ļaužu barā,
tik daudz seju un vaibstu, pieelpots visusms.
ko gaidi tu? viss ir tevī, viss esi tu!
nav nekā tāda, ko pats sevī nemeklētu."
ļoti izklausās pēc pavasara.
mazliet saplaukušo koku saēnota istaba.
jocīgi, ka ir tādas patikšanas, kas ātri vien kļūst par tādām, kas nemaz vairs nesaista un galīgi nav tīkamas, bet ir arī tādas, pie kurām laiku pa laikam nonāk atpakaļ. un nevar vien beigt priecāties. un arī skumt. par to, kas bija, bet vairs nav. par to, kas diezin vai kādreiz būs.

2 komentāri:

zvārgulīte. teica...

burum. ar tām patikšanām ir tā visnotaļ dīvaini.
(ah, un no kurienes teksts?)

Letīcija Rebeka Doma teica...

"dziļa brūce galvā" draugs - daksis...:)